destino

See also: destinó, destinò, destiño, and destiñó

Catalan

Verb

destino

  1. first-person singular present indicative form of destinar

Esperanto

Pronunciation
  • Rhymes: -ino

Noun

destino (accusative singular destinon, plural destinoj, accusative plural destinojn)

  1. destiny, fate

Derived terms
  • antaŭdestinismo (“predestination”)

Italian

Pronunciation 1
  • IPA(key): /desˈti.no/, [d̪es̪ˈt̪iːn̺o]
  • Hyphenation: de‧stì‧no

Etymology 1

From destinare.

Noun

destino m (plural destini)

  1. destiny, fate
  2. destination

Etymology 2

See the etymology of the main entry.

Verb

destino

  1. first-person singular present indicative of destinare

Pronunciation 2
  • IPA(key): /ˈdɛs.ti.no/, [ˈd̪ɛs̪t̪in̺o]
  • Hyphenation: dè‧sti‧no

Etymology

See the etymology of the main entry.

Verb

destino

  1. inflection of destinare:
    1. third-person plural present subjunctive
    2. third-person plural imperative

Latin

Etymology

From de- +‎ *stanō, the latter an unattested verb from Proto-Italic *stanō, from Proto-Indo-European *stnéh₂ti ~ stn̥h₂énti. Related to stō.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /ˈdeːs.ti.noː/, [ˈdeːs.tɪ.noː]

Verb

dēstinō (present infinitive dēstināre, perfect active dēstināvī, supine dēstinātum); first conjugation

  1. I bind, fasten, secure, fix
  2. I establish, determine, resolve, consider, predict
  3. I intend, devote
  4. I appoint, choose, elect
  5. (archery) I aim at

Conjugation
   Conjugation of dēstinō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present dēstinō dēstinās dēstinat dēstināmus dēstinātis dēstinant
imperfect dēstinābam dēstinābās dēstinābat dēstinābāmus dēstinābātis dēstinābant
future dēstinābō dēstinābis dēstinābit dēstinābimus dēstinābitis dēstinābunt
perfect dēstināvī dēstināvistī, dēstināstī1 dēstināvit dēstināvimus dēstināvistis, dēstināstis1 dēstināvērunt, dēstināvēre
pluperfect dēstināveram dēstināverās dēstināverat dēstināverāmus dēstināverātis dēstināverant
future perfect dēstināverō dēstināveris dēstināverit dēstināverimus dēstināveritis dēstināverint
passive present dēstinor dēstināris, dēstināre dēstinātur dēstināmur dēstināminī dēstinantur
imperfect dēstinābar dēstinābāris, dēstinābāre dēstinābātur dēstinābāmur dēstinābāminī dēstinābantur
future dēstinābor dēstināberis, dēstinābere dēstinābitur dēstinābimur dēstinābiminī dēstinābuntur
perfect dēstinātus + present active indicative of sum
pluperfect dēstinātus + imperfect active indicative of sum
future perfect dēstinātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present dēstinem dēstinēs dēstinet dēstinēmus dēstinētis dēstinent
imperfect dēstinārem dēstinārēs dēstināret dēstinārēmus dēstinārētis dēstinārent
perfect dēstināverim dēstināverīs dēstināverit dēstināverīmus dēstināverītis dēstināverint
pluperfect dēstināvissem, dēstināssem1 dēstināvissēs, dēstināssēs1 dēstināvisset, dēstināsset1 dēstināvissēmus, dēstināssēmus1 dēstināvissētis, dēstināssētis1 dēstināvissent, dēstināssent1
passive present dēstiner dēstinēris, dēstinēre dēstinētur dēstinēmur dēstinēminī dēstinentur
imperfect dēstinārer dēstinārēris, dēstinārēre dēstinārētur dēstinārēmur dēstinārēminī dēstinārentur
perfect dēstinātus + present active subjunctive of sum
pluperfect dēstinātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — dēstinā — — dēstināte —
future — dēstinātō dēstinātō — dēstinātōte dēstinantō
passive present — dēstināre — — dēstināminī —
future — dēstinātor dēstinātor — — dēstinantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives dēstināre dēstināvisse, dēstināsse1 dēstinātūrum esse dēstinārī dēstinātum esse dēstinātum īrī
participles dēstināns — dēstinātūrus — dēstinātus dēstinandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
dēstinandī dēstinandō dēstinandum dēstinandō dēstinātum dēstinātū

1At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Descendants

References
  • destino in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • destino in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • destino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette

Portuguese

Etymology

Back-formation from destinar.

Pronunciation
  • (Portugal) IPA(key): /dɨʃ.ˈti.nu/
  • (Brazil) IPA(key): /des.ˈtʃĩ.nu/
  • (Carioca) IPA(key): /dʒiʃ.ˈtʃi.nu/
  • (Nordestino) IPA(key): /diʃ.ˈtĩ.nu/
  • Hyphenation: des‧ti‧no

Noun

destino m (plural destinos)

  1. destiny, fate
  2. destination

Verb

destino

  1. first-person singular (eu) present indicative of destinar

Spanish

Etymology

From destinar, from Latin dēstināre, present infinitive of dēstinō.

Pronunciation
  • IPA(key): [ð̞e̞sˈti.no̞], [de̞sˈti.no̞]
  • See also: desatino
  • Rhymes: -ino

Noun

destino m (plural destinos)

  1. destiny, fate
  2. destination
  3. position, post

Synonyms

Verb

destino

  1. First-person singular (yo) present indicative form of destinar.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.