mīlēt

• (dated form) mīļot

From mīls, a dialectal variant of mīļš (“dear, beloved”) (q.v.). This verb was originally in the 2nd conjugation, but it migrated to the 3rd (mīlē > mīl “s/he loves”; mīlē still occurs in some dialects). Cognates include Lithuanian mylė́ti (“to love”), Old Prussian milijt ([mīlīt]), Sudovian mildat ([mildāt]?).[1]

mīlēt tr., 3rd conj., pres. mīlu, mīli, mīl, past mīlēju

1. to love, to feel love for (to desire a romantic relation with someone, to be romantically attracted to someone)

   mēs viens otru neprātīgi mīlējām ― we loved each other madly

   mīlēt šo sievieti bijā viņa liktenis ― to love this woman was his fate

   es iešu tikai pie tā cilvēka, kuru mīlēšu ― I will go (= marry) only that person (= man) whom I (will) love

2. to love, to feel love for (to have strong positive, non-romantic feelings for someone)

   mīlēt bērnus ― to love (one's) children

   mīlēt tēvu, māti ― to love (one's) father, mother

   mīlēt savu dzimteni ― to love one's family

   darbabiedri viņu mīl ― his co-workers love him

   mīlēt darbu ― to love (one's) work

   mīlēt dabu ― to love nature

   mīlēt puķes, dzīvniekus ― to love flowers, animals

   mīlēt mūziku ― to love music

   mīlēt daiļliteratūru ― to love fiction

   mīlēt tīrību, kārtību ― to love cleanliness, order

   mitrumu mīloši augi ― moisture-loving plants (i.e., plants who need more moisture than average)

prefixed verbs:

other derived terms:

• mīlēties
• mīlētājs, mīlētāja

• mīla
• mīlestība
• mīlība
• mīlīgs, mīlīgums
• mīļš, mīļums