kāsēt

From the same stem as kāss (q.v.), made into a regular 2nd-conjugation verb (ending -ēt).[1]

kāsēt intr., 2nd conj., pres. kāsēju, kāsē, kāsē, past kāsēju

1. to cough (to produce a sudden noisy burst of air from one's mouth)

   bērns stipri kāsē ― the child is coughing hard

   viņš iebāza pīpē tabaku un aizpīpoja, bet jau pēc pirmā dūma sāka kāsēt ― he put tobacco in his pipe and started smoking, but after the first puff he started coughing

   pēdējā laikā viņa bija vēl vairāk sagurusi un vēl bālāka nekā agrāk, un bieži kāsēja tādu dziļu kāsu ― lately she was even more tired and paler than before, and often coughed a deep cough

• klepot

prefixed verbs:

• kāss