bucino

Latin

Alternative forms

Etymology

From būcina (“bugle; curved war trumpet”) +‎ -ō.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /ˈbuː.ki.noː/, [ˈbuː.kɪ.noː]

Verb

būcinō (present infinitive būcināre, perfect active būcināvī, supine būcinātum); first conjugation, impersonal in the passive

  1. I give a signal, sound or blow a trumpet.

Conjugation
   Conjugation of būcinō (first conjugation, impersonal in passive)
indicative singular plural
first second third first second third
active present būcinō būcinās būcinat būcināmus būcinātis būcinant
imperfect būcinābam būcinābās būcinābat būcinābāmus būcinābātis būcinābant
future būcinābō būcinābis būcinābit būcinābimus būcinābitis būcinābunt
perfect būcināvī būcināvistī būcināvit būcināvimus būcināvistis būcināvērunt, būcināvēre
pluperfect būcināveram būcināverās būcināverat būcināverāmus būcināverātis būcināverant
future perfect būcināverō būcināveris būcināverit būcināverimus būcināveritis būcināverint
passive present — — būcinātur — — —
imperfect — — būcinābātur — — —
future — — būcinābitur — — —
perfect — — būcinātum est — — —
pluperfect — — būcinātum erat — — —
future perfect — — būcinātum erit — — —
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present būcinem būcinēs būcinet būcinēmus būcinētis būcinent
imperfect būcinārem būcinārēs būcināret būcinārēmus būcinārētis būcinārent
perfect būcināverim būcināverīs būcināverit būcināverīmus būcināverītis būcināverint
pluperfect būcināvissem būcināvissēs būcināvisset būcināvissēmus būcināvissētis būcināvissent
passive present — — būcinētur — — —
imperfect — — būcinārētur — — —
perfect — — būcinātum sit — — —
pluperfect — — būcinātum esset, būcinātum foret — — —
imperative singular plural
first second third first second third
active present — būcinā — — būcināte —
future — būcinātō būcinātō — būcinātōte būcinantō
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives būcināre būcināvisse būcinātūrus esse būcinārī būcinātum esse —
participles būcināns — būcinātūrus — būcinātum būcinandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
būcinandī būcinandō būcinandum būcinandō būcinātum būcinātū

Derived terms
  • būcinator
  • debūcinō

Descendants

References
  • bucino in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • bucino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.