infortunatus

Latin

Etymology

From in + fortūnātus (“fortunate”), perfect passive participle of fortūnō (“make prosperous”).

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /in.for.tuːˈnaː.tus/, [ĩː.fɔr.tuːˈnaː.tʊs]
  • Audio (Classical)(file)

Adjective

īnfortūnātus (feminine īnfortūnāta, neuter īnfortūnātum); first/second declension

  1. unfortunate

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative īnfortūnātus īnfortūnāta īnfortūnātum īnfortūnātī īnfortūnātae īnfortūnāta
Genitive īnfortūnātī īnfortūnātae īnfortūnātī īnfortūnātōrum īnfortūnātārum īnfortūnātōrum
Dative īnfortūnātō īnfortūnātae īnfortūnātō īnfortūnātīs īnfortūnātīs īnfortūnātīs
Accusative īnfortūnātum īnfortūnātam īnfortūnātum īnfortūnātōs īnfortūnātās īnfortūnāta
Ablative īnfortūnātō īnfortūnātā īnfortūnātō īnfortūnātīs īnfortūnātīs īnfortūnātīs
Vocative īnfortūnāte īnfortūnāta īnfortūnātum īnfortūnātī īnfortūnātae īnfortūnāta

References
  • infortunatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • infortunatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • infortunatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.